Prostatas ārstēšana vīriešiem: kādas zāles lietot

Prostatīts ir prostatas dziedzera iekaisuma slimība. Tas izpaužas kā bieža urinēšana, sāpes dzimumloceklī, sēkliniekos, taisnajā zarnā, seksuāli traucējumi (erektilā disfunkcija, agrīna ejakulācija utt.), dažreiz urīna aizture un asinis urīnā. Prostatīta diagnozi nosaka urologs vai andrologs, pamatojoties uz tipisku klīnisko ainu un taisnās zarnas izmeklēšanas rezultātiem. Papildus tiek veikta prostatas ultraskaņa un prostatas sekrēta un urīna kultūra. Ārstēšana ir konservatīva – antibakteriālā terapija, imūnterapija, prostatas masāža, dzīvesveida korekcija.

Vispārīga informācija

Prostatīts ir sēklu (prostatas) dziedzera - prostatas iekaisums. Tā ir visizplatītākā uroģenitālās sistēmas slimība vīriešiem. Visbiežāk tas skar pacientus vecumā no 25 līdz 50 gadiem. Pēc dažādiem datiem, ar prostatītu slimo 30-85% vīriešu vecumā virs 30 gadiem. Iespējama priekšdziedzera abscesa veidošanās, sēklinieku un piedēkļu iekaisums, kas apdraud neauglību. Augoša infekcija izraisa uroģenitālās sistēmas augšējo daļu iekaisumu (cistīts, pielonefrīts).

Patoloģija attīstās ar infekcijas izraisītāja iekļūšanu, kas nokļūst prostatas audos no uroģenitālās sistēmas orgāniem (urīnizvadkanāla, urīnpūšļa) vai no attāla iekaisuma fokusa (pneimonija, gripa, iekaisis kakls, furunkuloze).

Prostatīta cēloņi

Kā infekcijas izraisītāji akūtos gadījumos var darboties Staphylococcus aureus, Enterococcus, Enterobacter, Pseudomonas, Proteus, Klebsiella un E. Coli. Lielākā daļa mikroorganismu pieder pie nosacīti patogēnās floras un izraisa prostatītu tikai citu predisponējošu faktoru klātbūtnē. Hronisku iekaisumu parasti izraisa polimikrobu asociācijas.

Slimības attīstības risks palielinās ar hipotermiju, specifiskām infekcijām anamnēzē un stāvokļiem, ko pavada sastrēgums prostatas audos. Tiek identificēti šādi predisponējoši faktori:

• Vispārēja hipotermija (vienreizēja vai pastāvīga, saistīta ar darba apstākļiem).
• Mazkustīgs dzīvesveids, profesija, kas liek cilvēkam ilgstoši atrasties sēdus stāvoklī (datoroperators, vadītājs utt.).
• Pastāvīgs aizcietējums.
• Normāla seksuālās aktivitātes ritma traucējumi (pārmērīga seksuālā aktivitāte, ilgstoša atturība, nepilnīga ejakulācija "parastā" dzimumakta laikā bez emocionāla pieskaņa).
• Hronisku slimību (holecistīts, bronhīts) vai hronisku infekcijas perēkļu klātbūtne organismā (hronisks osteomielīts, neārstēts kariess, tonsilīts utt.).
• Pagātnes uroloģiskās slimības (uretrīts, cistīts utt.) un seksuāli transmisīvās slimības (hlamīdijas, trichomoniāze, gonoreja).
• Apstākļi, kas izraisa imūnsistēmas nomākšanu (hronisks stress, neregulārs un nepareizs uzturs, regulārs miega trūkums, pārtrenēšanās sportistiem).

Izšķiroša loma prostatīta rašanās gadījumā ir sastrēgumiem prostatas audos. Kapilārās asinsrites traucējumi izraisa paaugstinātu lipīdu peroksidāciju, pietūkumu, prostatas audu eksudāciju un rada apstākļus infekcijas procesa attīstībai.

Prostatīta simptomi

Akūts prostatīts

Ir trīs akūta prostatīta stadijas, kurām raksturīgs noteikts klīniskais attēls un morfoloģiskas izmaiņas:

• Akūts katarāls. Pacienti sūdzas par biežu, bieži sāpīgu urinēšanu, sāpēm krustos un starpenē.
• Akūts folikulārs. Sāpes kļūst intensīvākas, dažreiz izstaro uz tūpļa un pastiprinās defekācijas laikā. Urinēšana ir apgrūtināta, urīns izplūst plānā strūklā. Dažos gadījumos tiek novērota urīna aizture. Raksturīgs ir neliels drudzis vai mērena hipertermija.
• Akūta parenhimāla. Smaga vispārēja intoksikācija, hipertermija līdz 38-40°C, drebuļi. Dizūriski traucējumi, bieži akūta urīna aizture. Asas, pulsējošas sāpes starpenē. Grūtības defekācijā.

Hronisks prostatīts

Retos gadījumos hronisks prostatīts kļūst par akūta procesa iznākumu, tomēr parasti tiek novērota primāri hroniska gaita. Temperatūra dažkārt paaugstinās līdz subfebrīla līmenim. Pacients atzīmē vieglas sāpes starpenē, diskomfortu urinēšanas un defekācijas laikā. Raksturīgākais simptoms ir niecīgi izdalījumi no urīnizvadkanāla defekācijas laikā. Galvenokārt hroniskā slimības forma attīstās ievērojamā laika periodā. Pirms tam ir prostatoze (asins stagnācija kapilāros), kas pakāpeniski pārvēršas par abakteriālu prostatītu.

Hronisks prostatīts bieži ir iekaisuma procesa komplikācija, ko izraisa konkrētas infekcijas izraisītājs (hlamīdijas, trichomonas, ureaplasma, gonokoki). Konkrēta iekaisuma procesa simptomi daudzos gadījumos maskē prostatas bojājuma izpausmes. Var būt nedaudz pastiprinātas sāpes urinējot, vieglas sāpes starpenē, niecīgi izdalījumi no urīnizvadkanāla defekācijas laikā. Nelielas izmaiņas klīniskajā attēlā pacients bieži nepamana.

Hronisks prostatas dziedzera iekaisums var izpausties kā dedzinoša sajūta urīnizvadkanālā un starpenē, dizūrija, seksuālās funkcijas traucējumi un paaugstināts vispārējs nogurums. Potences traucējumu (vai bailes no šiem traucējumiem) sekas bieži ir garīga depresija, trauksme un aizkaitināmība. Klīniskais attēls ne vienmēr ietver visas uzskaitītās simptomu grupas; tas dažādiem pacientiem atšķiras un laika gaitā mainās. Hroniskam prostatītam raksturīgi trīs galvenie sindromi: sāpes, dizūrija, seksuāli traucējumi.

Prostatas audos nav sāpju receptoru. Sāpju cēlonis hroniska prostatīta gadījumā ir gandrīz neizbēgama nervu ceļu iesaistīšanās iekaisuma procesā, pateicoties bagātīgai iegurņa orgānu inervācijai. Pacienti sūdzas par dažādas intensitātes sāpēm – no vieglām, sāpīgām līdz intensīvām, traucējošām miegā. Sāpju raksturs mainās (pastiprinās vai vājinās) ejakulācijas, pārmērīgas seksuālās aktivitātes vai seksuālās abstinences laikā. Sāpes izstaro sēklinieku maisiņā, krustu kaulā, starpenē un dažreiz arī jostas daļā.

Iekaisuma rezultātā hroniska prostatīta gadījumā palielinās prostatas tilpums, saspiežot urīnizvadkanālu. Urētera lūmenis samazinās. Pacientam ir bieža vēlme urinēt un urīnpūšļa nepilnīgas iztukšošanās sajūta. Parasti dizūriskas parādības izpaužas agrīnā stadijā. Tad attīstās urīnpūšļa un urīnvadu muskuļu slāņa kompensējošā hipertrofija. Dizūrijas simptomi šajā periodā vājinās un pēc tam atkal palielinās, dekompensējot adaptācijas mehānismus.

Sākotnējās stadijās var attīstīties dispotence, kas dažādiem pacientiem izpaužas atšķirīgi. Pacienti var sūdzēties par biežu erekciju naktī, orgasma zudumu vai erekcijas pasliktināšanos. Paātrināta ejakulācija ir saistīta ar orgasma centra uzbudinājuma sliekšņa līmeņa pazemināšanos. Sāpes ejakulācijas laikā var izraisīt seksuālās aktivitātes atteikšanos. Pēc tam seksuālās disfunkcijas kļūst izteiktākas. Progresīvā stadijā attīstās impotence.

Seksuālo traucējumu pakāpi nosaka daudzi faktori, tostarp pacienta seksuālā uzbūve un psiholoģiskais noskaņojums. Potences traucējumus un dizūriju var izraisīt gan priekšdziedzera izmaiņas, gan pacienta ierosināmība, kas, ja viņam tiek diagnosticēts hronisks prostatīts, sagaida neizbēgamu seksuālo traucējumu un urinācijas traucējumu attīstību. Psihogēna dispotence un dizūrija īpaši bieži attīstās izteiktiem, nemierīgiem pacientiem.

Pacientiem ir grūti panest impotenci un dažkārt pašus iespējamo seksuālo traucējumu draudus. Bieži vien mainās raksturs, aizkaitināmība, kašķīga sajūta, pārmērīgas rūpes par savu veselību un pat “slimība”.

Klasifikācija

Mūsdienu uroloģijā nav vienotas slimības klasifikācijas. Tomēr praktizējošie ārsti dod priekšroku šai iespējai prostatas iekaisuma procesa klasificēšanai:

Atkarībā no slimības gaitas:

• Akūts prostatīts. Tas veido vairāk nekā 50% slimības gadījumu cilvēkiem, kas nav vecāki par 30-35 gadiem.
• Hronisks variants. To uzskata par kategoriju, kas nav vecuma kategorija. Tas ilgstoši neizpaužas; tās attīstības stimuls ir saaukstēšanās vai infekcija.

Iemesla dēļ, kas izraisīja patoloģiju:

• Prostatas dziedzera bakteriāls iekaisums, dominē vīriešiem līdz 40 gadu vecumam, notiek uz ultrasonogrāfijas fona un nepārsniedz orgāna robežas.
• Nebakteriālas patoloģiskas izmaiņas dziedzerī, pārsvarā hroniskas.
• Prostatas vīrusu iekaisumam raksturīga akūta gaita, kas skar visu dzimumorgānu zonu.

Atkarībā no prostatas dziedzera strukturālo izmaiņu rakstura:

• Fibrozo prostatītu raksturo strauja neatgriezeniska dziedzera augšana un nepieciešama radikāla iejaukšanās. Klīniski atgādina prostatas adenomu.
• Prostatas dziedzera kaļķakmens iekaisums rodas akmeņu veidošanās dēļ prostatas iekšpusē. Uzskata par vēža priekšvēstnesi.
• Sastrēguma prostatīts, mazkustīga dzīvesveida rezultāts, tiek diagnosticēts katram otrajam pacientam.

Slimības pazīmes

Ja vīrietis atklāj vismaz divus no šiem prostatīta simptomiem, viņam nekavējoties jāsazinās ar kvalificētu speciālistu:

• Urinēšanas traucējumi ar periodisku, vāju urīna strūklu, neparasti īsu, izraisot šļakatas, grūtības un sāpes pirms urinēšanas. Bieža vēlme iztukšot urīnpūsli rodas galvenokārt naktī.
• Sāpīgums, kas lokalizēts vēdera lejasdaļā, izstaro sēklinieku maisiņā, starpenē un taisnajā zarnā.
• Seksuālā disfunkcija.
• Problēmas ar ejakulāciju, spermas izmaiņas (konsistence, daudzums).

Komplikācijas

Ja nav savlaicīgas akūtas prostatīta ārstēšanas, pastāv ievērojams prostatas abscesa attīstības risks. Kad veidojas strutojošs fokuss, pacienta ķermeņa temperatūra paaugstinās līdz 39-40°C un var kļūt drudžains. Drudža periodi mijas ar smagiem drebuļiem. Asas sāpes starpenē apgrūtina urinēšanu un padara neiespējamu defekāciju.

Prostatas dziedzera pietūkuma palielināšanās izraisa akūtu urīna aizturi. Retos gadījumos abscess spontāni plīst urīnizvadkanālā vai taisnajā zarnā. Atverot, urīnizvadkanālā parādās strutains, duļķains urīns ar nepatīkamu, asu smaku; atverot, izkārnījumos ir strutas un gļotas, kas nonāk taisnajā zarnā.

Hroniskajam prostatītam ir raksturīga viļņveidīga gaita ar ilgstošām remisijas periodiem, kuru laikā prostatas iekaisums ir slēpts vai izpaužas ar īpaši vājiem simptomiem. Pacienti, kuriem nekas netraucē, bieži pārtrauc ārstēšanu un vēršas tikai tad, ja attīstās komplikācijas.

Infekcijas izplatīšanās pa urīnceļiem izraisa pielonefrīta un cistīta rašanos. Biežākā hroniskā procesa komplikācija ir sēklinieku un epididimijas iekaisums (epdidimo-orhīts) un sēklas pūslīšu iekaisums (vesikulīts). Šo slimību iznākums bieži ir neauglība.

Diagnostika

Raksturīgā klīniskā aina vienkāršo akūta un hroniska prostatīta diagnosticēšanas procesu. Tas ir obligāti:

Prostatīta ārstēšana

Akūta prostatīta ārstēšana

Pacientus ar nekomplicētu akūtu procesu urologs ārstē ambulatori. Smagas intoksikācijas vai aizdomu par strutojošu procesu gadījumā indicēta hospitalizācija. Tiek veikta antibakteriālā terapija. Zāles izvēlas, ņemot vērā infekcijas izraisītāja jutīgumu. Plaši tiek izmantotas antibiotikas, kas var labi iekļūt prostatas audos un iedarboties uz tiem.

Attīstoties akūtai urīna aizturei prostatīta dēļ, viņi izmanto cistostomijas uzstādīšanu, nevis urīnizvadkanāla katetru, jo pastāv prostatas abscesa veidošanās risks. Kad veidojas abscess, tiek veikta endoskopiska abscesa transrektāla vai transuretrāla atvere.

Hroniska prostatīta ārstēšana

Hroniska prostatīta ārstēšanai jābūt visaptverošai, ieskaitot etiotropo terapiju, fizioterapiju, imunitātes korekciju:

• Antibiotiku terapija. Pacientam tiek nozīmēti ilgstoši antibakteriālo zāļu kursi (4-8 nedēļas). Antibakteriālo līdzekļu veida un devu izvēle, kā arī ārstēšanas kursa ilguma noteikšana tiek veikta individuāli. Zāles izvēlas, pamatojoties uz mikrofloras jutīgumu, pamatojoties uz urīna un prostatas sekrēta kultūras rezultātiem.
• Prostatas masāža. Dziedzeru masāžai ir sarežģīta ietekme uz skarto orgānu. Masāžas laikā prostatas dziedzerī uzkrātais iekaisuma sekrēts tiek izspiests kanālos, pēc tam nonāk urīnizvadkanālā un tiek izvadīts no organisma. Procedūra uzlabo asinsriti prostatā, kas samazina sastrēgumus un nodrošina labāku antibakteriālo zāļu iekļūšanu skartā orgāna audos.
• Fizioterapija. Lai uzlabotu asinsriti, tiek izmantota lāzera iedarbība, ultraskaņas viļņi un elektromagnētiskie viļņi. Ja nav iespējams veikt fizioterapeitiskās procedūras, pacientam tiek nozīmētas siltas zāļu mikroklizmas.

Hronisku, ilgstošu iekaisumu gadījumā indicēta imunologa konsultācija imūnkorektīvās terapijas taktikas izvēlei. Pacientam tiek sniegti ieteikumi dzīvesveida izmaiņām. Noteiktu izmaiņu veikšana pacienta ar hronisku prostatītu dzīvesveidā ir gan terapeitisks, gan profilaktisks pasākums. Pacientam ieteicams normalizēt miegu un nomodu, pielāgot diētu, veikt mērenas fiziskās aktivitātes.

Akūta prostatīta ārstēšana

Akūtam prostatītam nepieciešams gultas režīms, īpaša, sāls nesaturoša diēta un seksuāla atpūta.

Kursa ārstēšanas metodes:

• Visefektīvākā prostatīta ārstēšana ir etiotropiskā terapija. Ja prostatīta pamatā ir infekcija, prioritāte ir pretmikrobu līdzekļu kurss, kas atvieglo iekaisuma izpausmes.
• Sāpju sindromu mazina ar pretsāpju līdzekļiem, spazmolītiskiem līdzekļiem, taisnās zarnas svecītēm, mikroklizmu ar siltiem pretsāpju līdzekļu šķīdumiem. Var lietot NPL.
• Imunostimulatori, imūnmodulatori, fermenti, vitamīnu kompleksi un mikroelementu kombinācija ir pierādījuši savu efektivitāti.
• Fizioterapeitiskās metodes ir iespējamas tikai slimības subakūtā stadijā. Tie uzlabo mikrocirkulāciju un palielina imunitāti: UHF, mikroviļņu krāsns, elektroforēze, lāzers, magnētiskā terapija.
• Masāža ir vēl viena efektīva metode prostatas ietekmēšanai. Tas atver kanālus, normalizē asinsriti sēklinieku maisiņā un iegurnī.
• Akūtu nieru filtrāta aizturi var koriģēt ar kateterizāciju un trokāra cistostomiju.
• Strutojošs process ietver ķirurģisku iejaukšanos.
• Psihologa konsultācijas.

Prostatīta ārstēšanas metodes

Antibakteriālā terapija ir visefektīvākā prostatīta ārstēšanā. Kā norādījis ārsts, var lietot arī augu izcelsmes zāles, imūnkorektorus un hormonālās zāles.

Ja nav akūtu simptomu, prostatītu var ārstēt ar fizioterapiju. Abscesu un strutošanas gadījumā ieteicama ķirurģiska iejaukšanās.

Ārstēšana ar zālēm

Prostatīta ārstēšana ar antibakteriālo terapiju jāsāk ar baktēriju kultūru, kuras mērķis ir novērtēt organisma jutību pret šāda veida antibiotikām. Ja urinēšana ir traucēta, pretiekaisuma līdzekļu lietošana dod labu rezultātu.

Zāles lieto tabletēs, akūtos gadījumos - kā pilinātāju vai intramuskulāri. Taisnās zarnas svecītes ir efektīvas hronisku prostatīta formu ārstēšanā: ar to palīdzību medikamenti ātrāk sasniedz mērķi un minimāli ietekmē citus orgānus.

Arī asinis šķidrinoši un pretiekaisuma līdzekļi ir pierādījuši savu efektivitāti.

Antibakteriālā terapija

Antibiotikas ir efektīvs līdzeklis cīņā pret bakteriālo prostatītu. Lai sasniegtu vēlamo efektu un nekaitētu organismam, medikamentu, devu un ārstēšanas režīma izvēle jāveic ārstam. Lai pareizi izvēlētos visefektīvākās zāles, viņam būs jānoskaidro, kāda veida patogēns izraisīja prostatītu, kā arī jāpārbauda pacienta tolerance pret noteiktas grupas antibiotikām.

Antibiotikas no fluorhinolonu grupas ir sevi pierādījušas kā efektīvas hroniska prostatīta ārstēšanā. Viņu darbība ir vērsta uz bakteriālas infekcijas nomākšanu un paša organisma imunitātes stiprināšanu. Papildus tam ir ieteicams lietot bakteriostatisku antibiotiku trimetoprimu vienlaicīgu uroģenitālās sistēmas slimību profilaksei un ārstēšanai.

Lai ārstētu mikoplazmas un hlamīdiju izraisītu prostatītu, papildus var lietot medikamentus no makrolīdu un tetraciklīnu grupas, kas palēnina infekcijas izplatīšanos.

Antibakteriālo zāļu lietošanas ilgums ir no 2 līdz 4 nedēļām. Pozitīvas dinamikas gadījumā kursu var pagarināt.

Fizioterapija

Fizioterapeitiskās metodes prostatīta ārstēšanā ir vērstas uz asinsrites aktivizēšanu iegurņa zonā, vielmaiņas procesu uzlabošanu prostatas dziedzeros un kanālu attīrīšanu. Ja fizioterapiju kombinē ar antibiotiku lietošanu, pēdējo efektu pastiprina.

Galvenās metodes ietver:

• Magnētiskā terapija;
• lāzerterapija;
• elektroforēze;
• iesildīšanās;
• ultraskaņa;
• dūņu terapija;
• augstas frekvences apstarošana;
• fizikālā terapija.

Vienai no senākajām metodēm, prostatas dziedzera transrektālajai masāžai, saskaņā ar mūsdienu pētījumiem nav pierādīta efektivitāte.

Nespecifiskas ārstēšanas metodes

Nespecifiskas prostatīta ārstēšanas metodes ietver:

• hirudoterapija;
• terapeitiskā badošanās;
• akupunktūra;
• diēta pēc Ostrovska metodes;
• ķermeņa sārmināšana, izmantojot Neumyvakin metodi.

Mēs ļoti iesakām visas netradicionālās prostatīta ārstēšanas metodes apspriest ar savu ārstu.

Ķirurģiskā ārstēšana

Ķirurģiskās metodes tiek izmantotas sarežģītos un ārkārtas gadījumos:

• strutojošu abscesu drenāžai, kas tiek izņemti ar laparoskopiskām metodēm caur punkciju;
• urinēšanas grūtību gadījumā urīnceļu bojājumu dēļ;
• ar lielu skartās zonas apjomu;
• ar ievērojamu akmeņu skaitu dziedzera ķermenī.

Ar endoskopiskām metodēm tiek noņemti akmeņi un sklerozes audi. Lielas skartās zonas vai vairāku akmeņu gadījumā tiek veikta prostatas rezekcija.

Transuretrāla rezekcija ir efektīva arī bakteriāla prostatīta gadījumā. Tādā veidā var samazināt recidīvu risku.

Tautas aizsardzības līdzekļi

Maz ticams, ka tautas līdzekļi prostatīta ārstēšanai būs efektīvi paši par sevi, taču kombinācijā ar medikamentiem un fizioterapeitiskām metodēm tie var būt piemērojami. Tajos ietilpst: biškopības produkti, garšaugu un sēklu novārījumi, ķiploku, ingvera, bebru straumes tinktūras, svaigi dārzeņi, ķirbju sēklas.

Akūtos slimības gadījumos jums jākonsultējas ar ārstu un nekādā gadījumā nevajadzētu pašārstēties! Ja plīst strutains abscess, iespējama nāve.

Svecītes prostatīta ārstēšanai

Ārstējot prostatītu, taisnās zarnas svecītes ir daudz efektīvākas nekā tabletes, kaut vai tāpēc, ka taisnā zarna atrodas daudz tuvāk prostatai, kas nozīmē, ka zāles iedarbosies ātrāk.

Zāļu sastāvs prostatīta ārstēšanai var būt pilnīgi atšķirīgs; tie ir paredzēti, lai atrisinātu noteiktu problēmu.

1. Antibakteriālie līdzekļi ir īpaši efektīvi hlamīdiju izraisīta prostatīta gadījumā.
2. Pretsāpju līdzekļus lieto simptomātiskai ārstēšanai; tie labi mazina sāpes.
3. Imūnstimulatori palīdz uzlabot asinsriti, mazina pietūkumu un tiek izmantoti kompleksā terapijā.
4. Augu izcelsmes zālēm ir viegla iedarbība. Tās, tāpat kā sveces uz bišu produktiem, tiek izmantotas kā papildinājums galvenajai ārstēšanai.
5. Kompozīcijas uz ihtiola bāzes veicina asinsriti zarnu gļotādas zonā, kas paātrina iekaisuma procesu pavājināšanos un nedaudz uzlabo imunitāti.
6. Produkti, kuru pamatā ir fermenti, novērš rētaudu veidošanos. Ieteicams to lietot kā daļu no kompleksās terapijas ar antibiotikām, pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļiem.

Papildu zāles

Vīriešu prostatīta simptomātiskai ārstēšanai, piemēram, sāpju mazināšanai urinējot, papildus var lietot spazmolītiskos līdzekļus, kas atslābina gludos muskuļus un tādējādi ātri mazina sāpes.

Vispārējo veselību veicina asinis šķidrinoši un pretiekaisuma uztura bagātinātāji, kuru pamatā ir bišu produkti, ķirbju eļļa, palmu augļu ekstrakti.

Diēta un dzīvesveids

Prostatīta ārstēšanā ļoti svarīgs ir pareizs, sabalansēts uzturs un veselīgs dzīvesveids. Pārtika nedrīkst saturēt pikantu, ceptu, sāļu vai marinētu pārtiku. Akūtos gadījumos alkohols ir stingri aizliegts.

Pārtikai jābūt pietiekami daudz šķiedrvielu, lai novērstu aizcietējumus. Olbaltumvielu saturs ir jāsamazina. Uzturu vēlams papildināt ar garšaugiem, ingveru, ķirbju sēklām.

Neārstēta prostatīta sekas

Pat tad, ja prostatīta simptomi nav parādījušies ilgu laiku, ir nepieciešams regulāri pārbaudīt urologu. Nepilnīgi izārstētam prostatītam var veidoties pārkaļķojumi, kas pēc tam kopā ar dziedzeri būs jāizņem. Eksperti ir pārliecināti, ka nav citu veidu, kā noņemt vai izšķīdināt akmeņus.

Turklāt patogēni mikroorganismi var migrēt uz blakus esošajiem orgāniem, izraisot iekaisumu. Progresēts prostatīts var izraisīt adenomas un prostatas vēža attīstību.

Prognoze un profilakse

Akūts prostatīts ir slimība, kurai ir izteikta tendence kļūt hroniskai. Pat ar savlaicīgu adekvātu ārstēšanu hronisks prostatīts kļūst par iznākumu vairāk nekā pusei pacientu. Ne vienmēr tiek panākta atveseļošanās, tomēr ar pareizu konsekventu terapiju un ārsta ieteikumu ievērošanu ir iespējams novērst nepatīkamos simptomus un sasniegt ilgstošu, stabilu remisiju hroniskā procesā.

Profilakse sastāv no riska faktoru novēršanas. Ir jāizvairās no hipotermijas, sēdoša darba pārmaiņus ar fiziskām aktivitātēm, kā arī regulāri un barojoši ēst. Pret aizcietējumiem jālieto caurejas līdzekļi. Viens no profilakses pasākumiem ir dzimumdzīves normalizēšana, jo gan pārmērīga seksuālā aktivitāte, gan dzimumatturība ir prostatīta attīstības riska faktori. Ja parādās uroloģiskās vai seksuāli transmisīvās slimības simptomi, nekavējoties jākonsultējas ar ārstu.